Pirmdiena, 2019.gada 19.augusts Vārda dienas svin: Melānija, Imanta      
  • Āzija
  • Plašā pasaule
  • Autobusu braucieni
  • Eksotiskie ceļojumi
  • Multitūres

Ziemā pa Abavas kreiso krastu

No Veģiem līdz Kandavai

Rīgas autoostā pērkam biļetes uz Kuldīgas autobusu un astoņos desmit minūtēs izbraucam, 13 pa sniegu brist gribētāju, uz Abavas ieleju, kur paredzēts 40 km garš divu dienu ziemas pārgājiens pa upes kreiso krastu. Pa ceļam pievienojas vēl trīs, tātad esam jau sešpadsmit piedzīvojumu alkstoši. Lielākā daļa esam pazīstami, jo šādi pasākumi mums notiek katru mēnesi, un jau astoto gadu. Veģos visi izbirstam no busa, metam mugursomas plecos un dodamies saules un sala (-10˚ C) valstībā Abavas ielejā. Meklējam Veģupītes ūdenskritumu, bet tas izrādās paslēpies zem sniega un iekalts ledū.

Šķērsojam Abavas tiltu (upe vietām vaļā) un ejam pa meža celiņu pretī piedzīvojumiem. Tepat ceļam labajā pusē, augšā kraujā, ir Rumbas pilskalns, apaudzis ar lieliem kokiem. Augšā gan neviens nevēlas kāpt pa dziļo sniegu un krūmiem, tāpat viss redzams. Labi iebrauktais ceļš drīz beidzas pie kādām mājām, tālāk augšā ceļš drīz beidzas pie kādām mājām, tālāk augšā pa kalnu iet vien kādas iemītas pēdas. Ejam pa tām līdz augšā nonākam pie ziemas mierā gulošām mājām. Tur dārzā  ir apsnidzis galds ar soliem. Ir pusdienas laiks un te visi uzreiz grib pusdienot. Domāts darīts. Skaista vietiņa ar skatu uz upi. Ieēdam un baudām pavasarīgo saulīti, tā pat jau silda, lai gan ir stingri mīnusi.

Turpinām  ceļu un drīz jau arī jāgriežas uz upes pusi meklēt Abavas rumbu. Norāžu nav, ejam pēc situācijas, brienam pa piesnigušiem upes nogāzes brikšņiem. Pēc brīža arī nonākam pie rumbas. Fotografējamies, atkal viens otrs ieēd. Ūdens kritums, protams, nav aizsalis, un ūdens arī  nav sevišķi  daudz. Izbaudījuši ūdenskritumu, dodamies atkal pa brikšņaino krauju augšā, gan citā vietā. Šeit augšā mežmalā uzduramies „meža govīm” kuras sildās saulītē. Viņas gan sevišķi uz mums nereaģē. Tad pārvarām elektriskās drātis un turpinām savu ceļu pretī saulei, līdz Pedvālei un Briņķmuižai. Ejam cauri Pedvāles brīvdabas mākslas instalācijām brienot pa sniegu, jo nevieni jau tik traki kā mēs neesam, kas ziemas laikā bauda šo mākslu kopā ar stirnām (dzīvām). Jā, daudz vispār šeit stirnu, un ne tikai Pedvālē, tās sastopamas bija visā mūsu pārgājiena laikā daudzviet. Pārvarējuši instalācijas laukus ieejam „Dārē” cerēdami, ka kafejnīca būs atvērta.  Nekā. Tas gan mūs netraucē plašajā nojumē ieturēt pusdienas un atvilkt elpu. Diena iet uz otru pusi un  laiks doties tālāk, jo jāiet vēl daudz līdz mūsu pirtiņai Imulas krastā.

Labu laiku ejot, un dienai jau sākot dzist, pārvarot vēl vienu sniegotu lauku, nonākam pie Imulas upes, kuru nu vajadzēs pārvarēt. Nokāpjam pa stāvu sniegotu krauju lejā un, laižoties caur latvāņu lauku, nonākam pie upes. Bet tā nav aizsalusi, vietām tikai kādi ledus tiltiņi. gan nebija plānots, šādā sala laikā. Pa latvāņiem paejam uz vienu pusi un otru gar upi, bet pārkritušu koku nav, drošu ledus tiltu arī nav. Bet sāk jau krēslot. Dažs ieminas, ka vajadzētu iet braslā pāri upei, jo tā te nav dziļa, tikai līdz ceļiem, bet ir stipri pie sala – tā kā nevelk tā brišana. Kamēr vīri plāno un velk zāģi laukā, lai sagādātu kādu koku ko uzmest uz vārgā ledus tilta, tikmēr meitenes mēģina iet pāri tāpat. Un izdodas vienai drosminiecei. Tālāk jau arī citas iet pāri. Veči met zāģi krūmos un velkas pakaļ drosmīgajām mūsu meitenēm. Uzkāpjot augšā pa krauju jau tumst. Tālumā krēslā redzamas kādas mājas, gan pa labi gan pa kreisi, bet kur mūsu pirtiņa, tai vajadzētu tepat būt. Nolemjam iet pa labi uz tām mājām. Priekšā vairākas kārtas elektriskās drātis. Pārvarām tās gan pa virsu gan pa apakšu. Jau stipri krēslo, priekšā krūmos atklājas kādi astoņi tramīgi zvēri – izrādās zirgi, kuri, ieraugot mūs, krāc un skraida gan uz vienu, gan otru pusi, tieši turp kur mums jāiet. Uzmanīgi tos apejam pa mežu un ieejam mājā. Tur noskaidrojas, ka mūsu mājas ir bijušas tās pa kreisi. Nu ejam pāri sniega laukam uz zirgu aploku, un lienot pa apakšu, vai kāpjot pāri elektriskajām drātīm, uz savu jau tumsā vāri saskatāmo mūsu pirtiņu.

Laimīgi ieveļamies izkurinātā pirtiņā, un vairs nekas negribas darīt, tikai citus komandēt. Notiek stingra izloze, kuram gulēt gultā, kuram uz grīdas. Visiem gultās vietas nav, bet tas nevienu nesatrauc.

Tagad daļa nopietni ķeras pie vakara zupas gatavošanas, daļa mēģina atgūt spēkus citādākā veidā, dažs gatavojas jau pirtij, jo ar pilnu vēderu nav labi iet pirtī, dažs aplaiza brūces. Viss tas notiek „radio 2” programmas pavadībā.

Dažiem čakli strādājot, firmas vakara zupa drīz ir gatava lietošanai bļodiņās. Zupa ir izdevusies atkal brīnišķīga, tāda gan mums ir vienmēr, bet tas tiek teikts un slavēts vienmēr. Laikam pastaiga svaigajā gaisā pa šķēršļotu apvidu dara savu. Kad šis darbiņš padarīts, arī paslinkākie gatavojas pirtoties un sniega peldēm pēc karstās lāvas. Vakarā atlikusī daļa paiet saviesīgā pasākumā uz lāvas un sniegā. Tad arī šī programmas daļa ir izsmelta, tauta ir nomierinājusies un pirtiņa slīgst nakts mierā, kuru reizēm tikai iztraucē kaucošās tualetes durvis.

Nākošā diena dažam sākas paagri, lai gan bija teikts cikos celties. Laikam jau ieradums.

Brokastojam, gatavojam termosos tēju, kafiju, meklējam savas mantas un gatavojamies deviņos iziet. Gandrīz deviņos arī visi gatavi. Laukā no rīta kādi -13˚, bet saulains, jauks. Sākumā ejam pa ceļu un tad pāri laukam, pa gravu lejā, un esam pie Amulas. Šī upe nedaudz vairāk aizsalusi. Ejam pāri jau diezgan droši, tad atkal kraujā augšā un esam uz meža ceļa, un pa to tikai uz priekšu uz Velna akmeni un alu.

Akmeni atrodam, pie tā fotopauze un ejam lejā meklēt Abavas krastā Velna alu. To gan neizdodas atrast, jo nekādu norāžu nav. Zinām, ka tā atrodas tuvu pie ūdens, bet tur brikšņi un ledus gabali sastumti. Metam mieru meklēšanai un dodamies tālāk uz Kandavas pusi. Klajumā pūš pretī nepatīkams svilinošs vējš kādus četrus kilometrus. Nonākam Aizdzirē – muižas centrā – stipri nolaistā. Skaistas ēkas izdemolētas, pussabrukušas. Ejam garām muižas lielajam, šobrīd nesakoptajam, parkam, uz Abavas tiltu, kuru kādreiz kolhozs nav pabeidzis būvēt – bet varens ir bijis domāts. Šeit aiz tilta, piesaulītē, ēdam pusdienas maizītes un skatām jauno vīnogu dārzu, kurā pastaigājas stirniņa. Līdz Kandavai vairs nav tālu, sevišķi vairs nesteidzamies. Lēnā solī ieejam Kandavā, kur ielas malā patrāpas kūkotava "Ieviņa". Tā kā laika līdz busam vēl gana – kūkojam un kafijojam, atzīmējot šo skaisto dienu beigas.

Vēl īss gājiens līdz autobusa pieturai, tad atvadas no Liepājniecēm un Saldeniecēm, un nāk arī mūsu buss. Tas izrādās stipri pilns, iekšā tiekam, bet līdz Rīgai lielākai daļai jāstāv kājās, dažs gan pamanās apsēsties uz grīdas pie vidējām durvīm. Un tā jautrs brauciens līdz Rīgai.

Paldies visiem par jaukajām divām dienām, patīkamajiem kopbrīžiem un uz redzēšanos nākamajā reizē pēc mēneša jau citā vietā Latvijā.


2011.gada februāris

Pievienojam arī bildes no šīm jaukajām divām dienām.



























  • Pieteikties jaunumiem
    

    

  • Piligrimu ceļi jeb Trekings
  • Velo braucieni
  • Čarterlidojumi
  • Citi pakalpojumi