Otrdiena, 2019.gada 15.oktobris Vārda dienas svin: Hedviga, Helvijs, Eda      
  • Āzija
  • Plašā pasaule
  • Autobusu braucieni
  • Eksotiskie ceļojumi
  • Multitūres

Pie malēniešiem (Alūksne)

Šoreiz braucam skatīties Alūksnes apkārtni. Izbraucam no Rīgas no rīta pusastoņos un Alūksnē esam pēc trim stundām.  Tur mūs gaida stāstnieks Gunārs, kurš mūs izvadā pa pilsētu un pastāsta par notikumiem, kas risinājušies pēdējā gadu tūkstotī. Pilsētā daudz skaistu un interesantu vietu, ko Gunārs pasniedz diezgan atraktīvi, nebija nemaz garlaicīgi.

Pēc pilsētas apskates braucam uz Zeltiņiem skatīt bijušo PSRS raķešu bāzi. Lai būtu interesantāk, nolemts tajā iekļūt no purva puses ejot caur brikšņiem. Nelielas pusdienas mežmalā uz baļķiem (auto tiek atstāts ceļmalā) un tad jau dodamies bāzes virzienā caur mežu, brikšņiem, purviņiem, pārvarot vairākas dzeloņdrāšu joslas nonākam uz neliela meža celiņa, kurš mūs noved atkal pie viena žoga ar slēgtiem metāla vārtiem. Pārvarām tos un esam mūsu meklētajā teritorijā. Noorentējamies , kur mums virzīties tālāk gan pēc kartes, gan GPS, un dodamies nezināmajā. Drīz paveras arī pirmās bāzes būves, tagad pamestas, izlaupītas, laika zoba stipri bojātas, bet iespaidīgas, sevišķi raķešu angāri ar bruņotajām durvīm. Dažos arī ieskatāmies. Bāzes galā atrodam arī lielo Ļeņina galvu - 2 m augstu pieminekli, novietotu uz raķešu palaišanas laukuma centra, tas atvests no kāda prestiža pilsētas laukuma, kurā tur stāvējusi šī galva padomju laikos. Ieejam arī bijušajā raķešu palaišanas komandpunktā, kurš tagad ir tiešām pamests.

Tagad viss ir redzēts un varam doties atpakaļ uz busiņu, kuru atstājām mežmalā. Noorentējamies un brienam pa mežu domātajā virzienā, šķērsojot atkal bijušās aizsargjoslas dzeloņdrātis. Pēc brīža arī iznākam no meža netālu no busiņa. Tagad paredzēts apstaigāt nelielu gleznainu rajonu uz austrumiem no Zeltiņiem – tā ziņo vadītājs.

Šoreiz auto noliekam pie Zeltiņu baznīcas un dodamies pa izvēlēto maršrutu uz Vilku kalnu pa maziem lauku celiņiem, gar apdzīvotām un pamestām lauku mājām, vietām cauri mežiņiem un pāri pļavām, baudot Malienas kalnaino brīnišķīgo pavasara ainavu. Apskatām (uzkāpjam) arī Medņu pilskalnā, no kura redzams pāri laukiem augstais Vilku kalns, dominējošais apkārtnē. Pa ceļam ejot uz Vilku kalnu redzam aplokos ganāmies jau gotiņas. Pacēlums uz Vilku kalnu varens. Augšā paveras tālu uz visām pusēm skaista panorāma, jo kalns ir bez kokiem. Skaista vieta. Papriecājamies, pafotografējamies un tad dodamies pa citu ceļu uz busu. Uznāk neliels pavasara lietus ar varavīksni ejot lejā no kalna. Lejā esam uz lauku ceļa, kas pēc stundas mūs aizved līdz Zeltiņu baznīcai pie busa. Ir jau vēla pēcpusdiena. Dodamies uz mūsu paredzēto nakšņošanas vietu, pa ceļam vēl gan gribam apskatīt vienu pilskalnu. Tas mums neizdodas, jo trāpam ne tajā ceļā. Tā kā ir jau pavēls, braucam uz nakšņošanas vietu Alūksnes ezera krastā. Drīz arī esam kempingā pie viesmīlīgā saimnieka Gunta, kurš mums visu ierāda – izstāsta un pastāsta kā visu šeit ierīkojis ar pašu rokām.

Tagad aši ķeramies pie tradicionālās vakariņu zupas vārīšanas. Tā kā visi zina kas jādara, nav jau pirmā reize, tad vakariņas gatavojas aši, vieni mizo, otri griež, trešie uzrauga uguni un viss notiek. Vienlaicīgi arī kurinām pirtiņu ezera krastā, un paspējam arī vēl ko citu darīt. Vakariņu zupa ir izdevusies brīnišķīga, pat labāka kā citas reizes, - tā gan mums liekas vienmēr. Kad vēderi pilni (kā vienmēr) ejam uz pirtiņu. Pagrūti, bet jāiet. Šoreiz pirtiņa bez siltā ūdens un dušas, tā kā būs jāiet ezerā, kur nupat tikai izkusis ledus. Jautri būs. Pēc izkarsēšanās visi skrien ezerā, bet ieeja ezerā tā kā jūrā, lēzena, nākas tālu brist, bet ūdens joprojām tikai līdz ceļiem, kājas jau nejūtīgas. Jāmetas uz ceļiem, lai noskalotos, bet vēl jābrien laukā no ezera. Atgriežoties uz lāvas pirtī kājas nejūtīgas. Karstumā tās ātri atdzīvojas un atkal ir viss kārtībā, un tā vairākas reizes. Jauki. Pēc pirts priekiem un dienas pastaigas miegs nāk labi.

Nākošā diena sākas ar sauli, vēju un brokastu kafiju, un gatavošanos gājienam ap Alūksnes ezeru. Busiņš tiek aizvests uz vietu kur beigsim šodien gājienu ap ezeru. Saimnieks ir tik laipns un šoferīti atved atpakaļ ar savu auto uz gājiena sākumpunktu – kempingu. Tātad viss var sākties. Sākumā ejam pa ceļu. Apskatām Lāzberģa muižas pilsdrupas, kādreiz bijusi ievērojama ēka ezera krastā skaistā vietā, tai blakus netālu tagad varens atpūtas komplekss, apskatām arī to un pa krastu ejam tālāk. Ezerā daudz gulbju barojas. No ezera gala gājiens kādu gabalu pa mazu taciņu, pa mežu. Šeit noēdam pusdienu maizītes un spriežam, ka būsim apgājuši ezeru diezgan ātri. Tā arī vēlāk izrādīsies. Esam apgājuši ezeru ātri, un laiks vēl paliek kādam interesantam objektam. Nolemjam sameklēt vakardienas neatrasto pilskalnu pa ceļam uz mājām, jo domājam vēl apskatīt citus pilskalnus. Šoreiz izdodas to atrast uzreiz.

Tuvējā mājā pie pilskalna (Spīdzenieku pilskalns) sastopam to iedzīvotājus (ģimeni) , kur ģimenes galva izrādās ir vēsturnieks – arheologs, ļoti interesants cilvēks, kurš mums zināja pastāstīt  par šo un citiem pilskalniem, tuvējām vietām daudz interesanta un nedzirdēta par seniem laikiem. Stāstījums ievilkās vismaz uz stundu. Izrādīja viņš interesantas vietas apkārtnē, kuras viņš kā vēsturnieks atklājis. Viņā bija bauda klausīties, par mūsu senču zemi. Sirsnīgi atvadāmies un braucam tālāk uz nākošo pilskalnu – Nāzupu  pilskalnu, arī interesanta vieta. Izstaigājam to un braucam uz nākošo pilskalnu – Beļavas pilskalnu, ļoti liels pilskalns ar torni tā galā. Zem kalna ir saglabājies liels muižas komplekss – gan stipri sapostīts. No pilskalna paveras brīnišķīgs skats uz apkārtnes laukiem, mājām, bijušo muižu, to ir vērts apmeklēt. Tālāk jau brauciens uz Rīgu. Braucam garām Velēnas baznīcai, nevaram pabraukt garām redzot cik tā skaista. Gribam tajā ieskatīties. Galvenās durvis ciet, ejam pie mācītājdurvīm – tās vaļā. Ejam iekšā. Ieejam lūgšanas telpā – neviena nav. Pēc brīža ienāk kundzīte, mēs sakām, ka gribam kaut ko uzzināt par šo skaisto baznīcu. Viņa ataicina citu kundzīti, kura izrādās ir draudzes vecākā, ļoti atsaucīga un laipna, un ir ar mieru mums stāstīt. Stāstījums ir ļoti interesants un aizraujošs , un atkal uz stundu, bet mēs visi esam ļoti apmierināti, lai gan mums līdz Rīgai vēl tālu. Izrādās, ka šī baznīca ir saistīta ar aktiera Kārļa Sebra dzimtu, kura šajā apkārtnē ir dzīvojusi un aktīvi darbojusies pagastā. Mums tiek izrādīts arī nelielais baznīcas muzejs ar interesantiem eksponātiem, fotogrāfijām, dienasgrāmatām, baznīcas priekšmetiem. Ļoti daudz uzzinājām par šo skaisto vietu un šeit dzīvojošiem interesantiem cilvēkiem. Liels paldies jaukajai kundzītei. Sirsnīgi atvadāmies un nu gan braucam uz Rīgu, jo jau pavēls. Rīgā iebraucam vēlāk kā parasti, bet pasākums visiem ir paticis. Atkal divas skaistas dienas ir aizvadītas iepazīstot mūsu skaisto zemīti.

Uz redzēšanos nākammēnes Latgales pasākumā pie Drīdža ezera!

 





  • Pieteikties jaunumiem
    

    

  • Piligrimu ceļi jeb Trekings
  • Velo braucieni
  • Čarterlidojumi
  • Citi pakalpojumi